Tumšie alejas

Dabas mīlestības jūtu Buniņs noteica vienā no vēstulēm dārgajai sievietei: «Kopš tā laika, kad es sapratu, ka dzīve — kāpšana Alpos, es visu sapratu. Es sapratu, ka viss ir nieki. Ir dažas lietas, kas ir nemainīgas, organiskas, ar kurām neko nevar izdarīt: nāve, slimība, mīlestība, bet pārējais — nieki». Šajā izdevumā ir apkopota I. A. Buniņa proza, visi stāsti, pēc paša autora vārdiem, «tikai par mīlestību, par tās „tumšajiem” un, visbiežāk, ļoti drūmajiem un nežēlīgajiem aleju».