Mīlestība - tā ir gaļa un asinis…

Līdzās Annai Ahmatovai, Marina Cvetajeva ieņem… pirmo vietu starp krievu dzejniecēm. Viņas īpašais dzejolis, pilnīga iekšējā brīvība, liriskā spēks, neizsmeļamā atklātība un patiesā sievišķība noskaņojumos — kvalitātes, kas nekad viņai nemainās», — rakstīja 1921. gadā Konstantīns Balmonts, iezīmējot galvenās iezīmes Cvetajevas dzejā. «Sieviešķība noskaņojumos» apvienojas pie Cvetajevas ar pārsteidzošu spēju bezierunu atdoties tam, kurš izjūt viņā «nāves nepieciešamību». Tajā pašā laikā viņas lirisko varoni nekad neatstāj apziņa par traģisko nesaskaņu ar pasauli, neizbēgamo dzejnieka konfliktu ar dzīves realitāti, kurā grūti atrast «ceļu dvēselei uz dvēseli», kur «simtprocentīgā ikdiena» saskaras ar «esamību», «trauksmainais» – ar «mūžīgo». 
Krājumā iekļauti dzejoļi no dažādiem gadiem un poēmas, starp kurām ir lielākie krievu mīlas dzejas šedevri divdesmitajā gadsimtā: «Kalnu poēma» un «Beigu poēma»."