Tumšie alejas. Stāsti un dzeja

Ivans Aleksejevičs Buniņš (1870-1953) – rakstnieks, dzejnieks, goda akadēmiķis Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijā, pirmais krievu Nobela prēmijas ieguvējs (1933. g.). 
Buniņš agri sāka patstāvīgu dzīvi: jaunības gados strādāja avīzēs, kancelēs, daudz ceļoja. No 1920. gada dzīvoja Francijā. 
"Es meklēju šajā pasaulē skaistā un mūžīgā apvienojumu," – rakstīja Buniņš. Viņa pirmais dzejas krājums publicēts 1891. gadā. Vēlāk krājums "Lapu kritums" kopā ar tulkojumu "Gajavatas dziesma" tika atzīmēts ar Puškina prēmiju Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijā (1903. g.) un ieguva Buniņam slavu "krievu ainavas dzejnieka". 
Buniņa debija kā prozaiķim notika 1893. gadā, kad Sanktpēterburgas žurnālā "Krievu bagātība" tika publicēts viņa stāsts "Lauku skice", vēlāk ieguvis nosaukumu "Taņka". Žurnāla redaktors pēc iepazīšanās ar manuskriptu uzrakstīja divdesmit trīs gadus vecajam autoram, ka ar laiku no viņa "iznāks liels rakstnieks"… I. A. Buniņa proza ir neparasti gleznieciska, krāsaina, dziļa. 
Buniņš rakstīja: "Nav nekādas atsevišķas no mums dabas, <…> katra gaisa kustība ir mūsu pašu dzīves kustība"… 
Grāmatā iekļauti I. A. Buniņa stāsti un dzejoļi, kas tiek mācīti skolā.