Sarkanais smiekls

Jo nevar taču bez soda desmitiem un simtiem gadu mācīt žēlastību, prātu, loģiku - dot apziņu. Var kļūt bezžēlīgs, zaudēt jūtīgumu, pierast pie asins, asaru un ciešanu skata - kā, piemēram, gaļinieki, vai daži ārsti, vai karavīri; bet kā ir iespējams, iepazinuši patiesību, atteikties no tās? Kopš bērnības mani mācīja nemocīt dzīvniekus, būt žēlsirdīgam; to pašu man mācīja visas grāmatas, kuras esmu lasījis, un man sāpīgi žēl to, kas cieš jūsu nolādētajā karā. Bet nu paiet laiks, un es sākšu pierast pie visām šīm nāvēm, ciešanām, asinīm; es jūtu, ka arī ikdienas dzīvē esmu mazāk jūtīgs, mazāk atsaucīgs un atbildu tikai uz visspēcīgākajiem uzbudinājumiem, - bet pie paša kara fakta es nevaru pierast, mans prāts atsakās saprast un izskaidrot to, kas savā būtībā ir neprāts. Miljons cilvēku, sapulcējušies vienā vietā un cenšoties piešķirt pareizību savām darbībām, nogalina viens otru, un visiem ir vienādi sāpīgi, un visi ir vienādi nelaimīgi - kas tas ir, jo tas ir neprāts?» 
.Stāsts "Sarkanais smiekls" ir viens no visskaļākajiem Andrejeva darbiem, sarežģīta un simboliska kara šausmu aina. Karā var izdzīvot. Bet vai to var pārdzīvot? Atgriezties un vienkārši aizmirst? Vai arī karš, ar visu tā neizsakāmo šausmām un neprātu, ar tā absurditāti un nežēlību, paliek uz visiem laikiem izdzīvojušā apziņā, lemjot atkal un atkal atgriezties domās pie atmiņām par pārdzīvoto?.. Krājumā iekļauta arī stāsts "Vasilija Fivieša dzīve", stāsts "Gubernators" un citi rakstnieka darbi.