Sarkano ādu vadonis

O. Henrijs kopš bērnības sapņoja par ceļojumiem un desmit gadu vecumā aizbēga no mājām ar nodomu veltīt sevi vaļu medībām, bet viņu atgrieza, un viņam bija jāpelna maize ar nejaušiem amatiem. Un tikai dzīves beigās viņš saprata, ka viņa aicinājums ir literatūra, par ko liecina viņa spožie stāsti, kas ir ārkārtīgi izteiksmīgi, asprātīgi un ironiski. Tajos ir iemiesota visa viņa neizsmeļamā mīlestība pret piedzīvojumiem un tālām ceļojumiem.