Pasakas par dzīvniekiem

Šie stāsti varēja notikt patiesībā. Lāču mazulis Umka kādu dienu varēja izlauzties no mammas lāča un doties pie cilvēkiem, kur atrada draugu — mazu zēnu; pīle Pelēkā Šeika varēja iekrist lapsas nagos un ar salauztu spārnu palikt viena ziemot pie upes, aiz tās atkal varēja medīt lapsa, bet mednieks varēja atrast pīli un aiznest to savām mazmeitām; viena lepnā vardīte varēja tik ļoti iepatikties migrējošām pīlēm, ka tās ne tikai to neapēda, bet arī paņēma līdzi ceļojumā uz dienvidiem… Bet dabā lāči, pīles, lapsas, vardes nerunā. Un zaķi nemāk smieties. Un koki nerunā, bet, ja arī runā, cilvēks tos nedzird un nesaprot. Tāpēc šie stāsti tiek saukti par pasakām. Tie veidoja īstu krājumu.