Tumšie alejas

«Tumšie alejas» — stāstu cikls par mīlestību, ko uzrakstījis Buniņš emigrācijā no 1937. līdz 1945. gadam, trūkumā un izolācijā. Rakstnieks uzskatīja to par sava radošā darba virsotni, lai gan daudziem laikabiedriem grāmata izrādījās pārāk drosmīga.

Šis cikls — par mirkļa, aizliegto, reizēm nežēlīgo un vienmēr neaizmirstamo sajūtu, par pēkšņu satikšanos, kas uz mirkli apgaismo dzīvi un uz visiem laikiem to maina. Mīlestība pie Buniņa nesola laimi, bet paliek par spilgtāko notikumu cilvēka atmiņā. Gandrīz visi stāsti ir vērsti uz pirmsrevolūcijas Krieviju caur ikdienu, runu, dabu un jūtīgām detaļām, — tā grāmata par attiecībām starp vīrieti un sievieti kļuva arī par grāmatu par zaudējumu, personīgu un vēsturisku.