Kāpostu zābaki

«Ja cilvēks ir piedzēries līdz peles apmācīšanas posmam, kuras ar viņu visu dienu jauki sarunājas, tad nevajag dusmoties, ka viņš nevēlas naktī lasīt lielā filozofa Immanuela Kanta darbus». Ar šiem vārdiem Vladimirs Bujkovs sāka savu stāstu Tatjanai Sergejevai par to, kāda nelaime viņu noveda pie detektīviem.

Viņa māsa Marseļeza Bujkova bija veselības un pedantiskuma paraugs, līdz pēkšņs infarkts pārtrauca viņas dzīvi. Bet vai tiešām tā bija dabiska nāve? Vladimirs apgalvo, ka redzējis māsas spoku, kas lūdz atriebību par saindēšanu. Privātā detektīve Tatjana Sergejeva netic mistikai, bet fakti runā paši par sevi: medicīniskais slēdziens — rupjš viltojums, bet mirušās analīzes pieder nezināmam vīrietim. Lai atrisinātu šo mezglu, kur viena nesakritība pieķeras pie otras, Tanai un viņas uzticamajam draugam Dimonam Korobkovam nāksies noticēt neiespējamajam: vai nu Marseļezai ir dvīņš, vai arī viņa ir iemācījusies sadalīties!