Savvaļas sirdis

Lai gan ar tēvu mēs gandrīz nesazinājāmies, pēc viņa nāves es negaidīti mantoju milzīgu rančo. Testamentā ir norādīts tikai viens nosacījums: lai iegūtu pilnīgu piekļuvi mantojumam, man ir jādzīvo fermā… veselu gadu. Tagad man atkal būs jādodas atpakaļ uz bērnības... pilsētu. Atmiņas uzreiz atdzīvojas: kad es, pavisam maza, šeit biju pēdējo reizi, mani vecāki vēl joprojām mīlēja viens otru. Bet nav laika nostalģijai. Esmu apņēmības pilna iegūt naudu un ieguldīt to savā biznesā. Manā ceļā ir viens šķērslis – drūms, bet ļoti karsts. Rančo pārvaldnieks Kešs Riverss acīmredzami nav priecīgs par manu parādīšanos, jo viņam bija savi plāni fermā. Man nav svarīgi, cik labi šis rupjais izskatās savās džinsās. Es labprāt viņu atlaistu, bet man ir jāapgūst visas rančo vadības nianses – tāds ir testamenta nosacījums. Kešs ir profesionālis savā jomā, un man, pilsētas meitenei, ir ko mācīties. Mēs strādājam plecu pie pleca, apbrīnojam ainavu, dejojam vietējā bārā… Un jau es iemīlos lauku dzīvē, varbūt pat pašā Kešā. Tomēr visiem ir zināms, ka kovboji uzsēdina zirgus tikpat viegli, cik salauž sirdis. Turklāt esmu stingri nolēmusi atgriezties pie ierastās dzīves, tiklīdz sakārtošu mantojumu. Man šeit nekas netur. Gandrīz…