Pusstundas klusums. Eseja par Dievu, cilvēku, mūsdienu kultūru

«Daži to meklē, citi baidās. Pirmajiem tā — gaiss, otriem — tiesa. Tā ir reta ciema mūsu mājās, bet bez tās ne var nobriest un ne izaugt dvēselei. Patiesi dzirdēt savu pašu balss var tikai blakus tai. Mēs runājam par klusumu. Līdz uzvarošajai un ne šaubīgajai osannai jānonāk caur visdažādākajiem traucējumiem. Visbīstamākie guļ iekšienē un pamostas vientulībā. Vispirms uzplūdīs tuvi iespaidi, sejas, vārdisks troksnis un citi. Tie izkusīs tā, kā izkūst putekļi vannā. To vienkārši jāiztur. Pēc tam, līdz pusstundas beigām, var vairs nekas ne notikt. Tā, kaut kas atcerēsies, par kaut ko padomās. Krājumi mājas ir pārāk lieli, lai redzētu zilo pirmo reizi».