Zaļacainā lāsts, vai Tumsā viņu nolād!

No rīta gribējās viņu nosist. Dienā parkā – pabarot ar plēsoņu sērgām. Naktī, gultā, mana dzīvība kļuva atkarīga no viņa.

Ja viņš aizies – Tumsa pārņems manu ķermeni, bet dvēsele dosies uz viņas tumšajiem piliem. Ja viņš paliks, tad prasīs pārāk augstu samaksu par savām apšaubāmajām pakalpojumiem… Varbūt nevajadzēja jauno lāstu meistaru salīdzināt ar vietējā pārošanās dzīvnieka gaļas daļu?