Makss Gorkijs (Aleksējs Maksimovičs Peškovs, 1868-1936) — izcils krievu rakstnieks un dramaturgs. Dzimis Nizhņijnovgorodā galdnieka ģimenē. Agri palicis bez vecākiem, zēns pavadīja bērnības gadus savā vectēva ģimenē. Mazajam Aleksējam dzīve nebija viegla, kopš 8 gadu vecuma viņam bija jānopelna iztika: «zēns» veikalā, bufetes trauku mazgātājs uz kuģa, maiznieks, mācījās ikonogrāfijas darbnīcā. Par vectēva stingro audzināšanu Gorkijs vēlāk rakstīs stāstā «Bērnība» (1913-1914). Gorkijs tikai divus gadus mācījās Nizhņijnovgorodas skolā, visu mūžu nodarbojās ar pašizglītību. Mēģinājumi iestāties Kazaņas universitātē 1884. gadā izrādījās neveiksmīgi, taču šeit viņš iepazinās ar marksistu grupas locekļiem un aizrāvās ar propagandas darbību. Pirmais Maksa Gorkija stāsts «Makars Čudra» tika publicēts 1892. gadā. Un jau pēc sešiem gadiem iznāca «Esejas un stāsti», kas viņam atnesa rakstnieka slavu. Pēc tiem sekoja romāns «Trīs», lugas «Pilsētnieki» un «Dibinā». Gorkijs nekad neaizmirst par savu grūto bērnību, viņš organizēja svētkus bērniem no nabadzīgām ģimenēm, izdeva bērnu žurnālu un, protams, rakstīja pasakas bērniem: «Vārna», «Samovārs», «Pasakas par Itāliju» un citas. Stāsts «Trīce» stāsta par vienu dienu zēna dzīvē, kurš strādāja ikonogrāfijas darbnīcā. Kas katru dienu Miskim — paspēj, pagriezies, citādi saņems sitienus un pērienus no meistariem. Vienīgā atvieglojošā lieta zēnam — atmiņas par cirka izrādi, pat sapnī viņš redz savu mīļāko klaunu. Leņka no stāsta «Vectēvs Arhīps un Leņka» arī ir piedzīvojis daudz sāpju savā mazajā dzīvē. Neesot savā stūrī un iztikas līdzekļiem, viņi dzīvo no žēlastības. Leņka par to kaunās, un arī par savu vectēvu, kurš ir gatavs zagt viņa dēļ, viņš kaunās. Notiekošā netaisnība dziļi satrauca rakstnieku, liekot viņam atkal un atkal atgriezties pie cilvēka eksistences jēgas tēmas. Maziem skolēniem. Darbu teksti tiek sniegti bez saīsinājumiem.
