Bezjūtīgs

Strādāt par auklīti nav nemaz tik slikti, pat ja mans priekšnieks ir visneciešamākais vientuļais tēvs pasaulē. Viss sarežģī tikai viens: es nevaru no viņa novērst acis. Keids Ītons ir trīspadsmit gadus vecāks par mani, un tāpēc viņš gandrīz nekad neskatījās manā virzienā – tieši līdz brīdim, kad es piespiedu viņu spēlēt "patiesību vai uzdrīkstēšanos". Visas maskas izrādījās noņemtas, tāpat kā mūsu drēbes… Jā, Keids ir skarbs, bet plašplecu rančo īpašnieks ir īsta atraduma pilsētas meitenei kā man. Un, kad es redzu, cik šis rupjais vīrs var būt maigs… Baidos, ka varu patiesi iemīlēties. Bet kas es esmu, lai pretotos? Visa problēma ir tā, ka Keids baidās apdedzināties. Reiz kāds lika viņam noticēt, ka viņš nav pietiekami labs, bet es nekad neesmu jutusies labāk kā viņa apskāvienos. Mēs noslēdzām līgumu uz diviem mēnešiem, tomēr mana dvēsele ir pārliecināta, ka tas ir uz mūžīgiem laikiem. Bet vai es varēšu piekļūt tam, ko sauc par bezjūtīgu?