Romā „Ūdens izvēle” varone Kira ir no 35 gadus veco eskapistu paaudzes, kas bēg no pagātnes, no realitātes un no pašiem sevis, ceļojot no valsts uz valsti — tikai lai neatgrieztos mājās. Atlantijas okeāns Lisabonā un Klusais okeāns Vladivostokā, Lielais kanāls Venēcijā un Norvēģijas fjordi, Baltijas jūra Latvijā un Ziemeļu jūra Nīderlandē, upes Vācijā, Anglijā, Spānijā — Kira ir apceļojusi 24 valstis ar mugursomu uz pleciem, pilnu ar dzīvnieku, zivju un putnu kauliem. …Bet neviena ūdens neuzņēma tos. Nākamajā mēģinājumā veikt rituālu un nodot kaulus ūdenim — Bohinjas ezerā Slovēnijā — Kira, apejot ezeru pa apli, izsmeļ bērnības traumas sekas, turpina strīdēties ar tēvu, kura nāvi viņa tā arī nespēja pieņemt, pārdomā notikumus savā pagātnes dzīvē un seko sava dzimtas pēdām, kas izauga pie Volgas. „Šī grāmata ir ūdens antoloģija. Tur ir tik daudz ezeru, upju, jūru. Šī grāmata ir par to, kas tevi pamodina pirms saullēkta. Skaņa? Teksts? Liktenis? Šī grāmata ir par to, ka vienmēr kāds seko tev. „Ja es bērnībā būtu salikusi visus apēstos kaulus maisā, es to nevarētu nest uz pleciem — vesels ganāmpulks zivju, zvēru un putnu.” Tava personīgā ganāmpulka — grēku, mīlestības vai mazo dzīves dienu — seko tev. Šī grāmata ir par to, kā gaisma noraksta skaņu. Par to, ka baltais ir sasalis zaļais. Par to, ka dzīve ir neizbēgama.” Dmitrijs Vodenikovs
