Basām pa pelniem. Otrā grāmata

Es atbrīvoju savus pirmatnējos instinktus. Tie nekad nemelo, nekļūdās pašā svarīgākajā. Es viņiem uzticējos vienreiz, redzot Ādama Saadāta teltī viņa drosmīgo gaišmataino meitu, kura pieprasīja atdot viņas tīģerēnu. Vēl tad viņa pārkāpa visus iespējamos noteikumus, piesaistot katra, kurš atradās iekšā, uzmanību. Neviens jau daudzus gadus nav skatījies uz mani tik tieši un atklāti. Ne kripatiņas cieņas un kalpu attiecību zilajās drosmīgajās acīs. Tieša ziņkārība un izsmejošs izaicinājums. Mazā meitene, kas sola kļūt par apbrīnojami apžilbinošu sievieti. Man pietika ar dažām sekundēm, lai skaidri iedomātos viņu pēc pieciem, desmit, piecpadsmit, trīsdesmit gadiem un apzinātos — vēlos skatīties, kā šie gadi skrien garām mums. - Es esmu šejha meita, bet tu? Viņa nebija ne jausmas, kas viņai priekšā, bet man pietika ar vienu minūti, lai pieņemtu lēmumu. - Es esmu tavs nākotnes karalis, Alisa. Es esmu tavs nākotnes tatim. Un šodien man pietika ar vienu pieskārienu, lai justu vai, drīzāk, sajustu sevī savu turpinājumu.