Meitene ar sērkociņiem

„Meitene ar sērkociņiem“ — visdziļākā no stāstiem, ko stāstījis H. C. Andersens. Tā ir par mazo nabadzīgo bāreni, kas spiesta pārdot sērkociņus garāmgājējiem uz ielas. Pēdējā vecā gada dienā meitenei neizdodas pārdot nevienu sērkociņu, visu dienu viņai neviens nedod ne kapeiku, un mazā meitene neuzdrīkstas atgriezties mājās, aukstajā istabā bēniņos, kur viņu noteikti piekautu tēvs. Neapģērbtā, basā, viņa apsēžas pie mājas izvirzījuma tieši uz sniega un sāk vienu pēc otras aizdedzināt nepārdotos sērkociņus. Liesmu atspulgā meitene redz skaistas bildes, kādas nekad nav bijušas viņas dzīvē: karstu krāsni, svinīgu galdu ar Ziemassvētku zosi, greznu eglīti ar tūkstošiem sveču… Ar šīm iedomātajām bildēm meitene paceļas uz Debesīm — „tur, kur nav ne aukstuma, ne bada, ne bailes“…
Māksliniecei Ludmilai Pipčenko, kas izveidojusi zīmējumus īpaši šim izdevumam, izdevās nodot šo sirdsapziņas plosošo Ziemassvētku stāstu. Gaišas līdzjūtības asaras tuvojas rīklei, tiklīdz atver grāmatu…