Tumšie alejas

Ivana Buniņa proza vienmēr ir par mīlestību. Par mīlestību pret Krieviju, dabu, sievieti.

Patiesās jūtas Buniņam — nepieejama virsotne, uz kuru cilvēks tiecas, sapņojot par sapratni, vienotību ar citu personību, ar pasauli, bet nekad to neiegūst uz visiem laikiem, līdz savām dienām. Krājumā «Tumšie alejas» iekļautas stāsti un stāsti par liktenīgu mīlestību, kaislību, kas vēlāk pārvēršas zaudējumā un tādēļ ir traģiska.

Tikai mīlestības mirkļi, paceļot cilvēku laimes virsotnē. Un tad neizbēgami notiek krišana. Neizbēgama un katastrofāla. Uz visiem laikiem iznīcinot šīs pasaules harmoniju.