Dedzinot aizliegumus

– Spēlēsim, Marīna? – izsaka Šatohins apslāpētā balsī. Saprotu, ka tieši viņš atdzīvina. Un, kā gaidīts, es elpoju grūtāk no satraukuma. – Mans vēlmju saraksts ir pabeigts, – izsaku apņēmīgi. – Laid mani! – Šoreiz saraksts būs mans. Tu man nevar atteikt. – Nē? – nervozi smejos. – Es, protams, saprotu, ka tev nav ne kauna, ne sirdsapziņas, Dāni… Bet tik tālu! Es pēc mēneša precēšos! Vai tas tev vispār ko nozīmē? – Tu neprecēsies, Marīna. – Bet es precēšos! – Neprecēsies, es teicu. _ Kadreiz Daniils Šatohins uzskatīja mani par savu aizliegumu. Tagad viņš ir aizliegums man. Un dedzināt šos aizliegumus pēc viņa vēlēšanās es neplānoju!