Pēteris, vīrietis, kopš bērnības ticēja pasakām.
Un pasakas pastāvīgi parādījās blakus, kad viņš to negaidīja.
Reiz ceļojuma biedrs vilcienā pārvēršas par īstu velnu, reiz nejaušs paziņa zvēr un solās, ka komandējuma laikā nonācis pie dīvainiem cilvēkiem, kuri ir pārliecināti, ka Padomju Savienība nekur nav pazudusi, reiz avīzēs raksta par atdzīvojušos mūmiju kādas princeses…
Un varbūt tās nemaz nav pasakas? Vai mūsdienu pasaulē ir vieta pasakai? Un ja ir — tad kāpēc, kam un kādai varai tas ir vajadzīgs?
„"Vilciens uz Pravdinsku…" lasi kā pasaku, senatnīgi krievu un mūsdienīgu vienlaikus.
Šī pasaka ir pieaugušajiem, bet paceļ kaut ko dziļu, kaut ko no iekšienes, ne to no bērnības, ne to no vecvecvecākiem mantotu.
Pasaka uzplaukst, kā zils jūra, reiz pārvēršas par pilsētas leģendu, reiz pat par sazvērestības teoriju. Un tu klausies, atvēris muti, izkārtojis ausis. Jo dziļāk tu tajā iegrimsti, jo stiprāk tu sāc ticēt. Ļoti pārliecinoši Nikolajs Bološņevs stāsta, ne atstājot nevienu šaubas, it kā pats tur būtu bijis, medus-alu dzēris.
Šādus stāstus ir jālasa, jāizlaiž caur sevi, jāuzsūc, atkal jāsāk ticēt pasakai, jo mēs visi esam kļuvuši pārāk nopietni.” — Nastassija Reņģina, bestselleru autora „Vecmāmiņa teica sēdēt klusu”
-medium.webp)
