Visas manas niecīgās bēdas

Māsas Elfrīda un Jolanda kopš bērnības bija ļoti tuvas, taču vienmēr bija ļoti atšķirīgas. Jolanda dzīvo pavisam parastu dzīvi: vīrs, šķiršanās, vīrs, divi bērni, nekas neparasts, bet Elfrīda kļuva par izcilu pianisti, apprecējās ar labu vīrieti, taču apmēram visu savu apzinīgo dzīvi viņa cieš no smagas depresijas. Un kādu dienu viņa lūdz māsu aizvest viņu uz Šveici, lai tur viņai veiktu eitanāziju, jo viņa vairs nevar un nevēlas dzīvot. Tad jaunākajai māsai rodas sarežģīts jautājums. Kas ir labāk: piespiest mīļoto cilvēku palikt dzīvē vai ar savām rokām palīdzēt viņam aiziet. Bet kā vispār var izdarīt tādu izvēli?