Pateicība

Es strādāju ar vārdiem un klusumu. Ar neizteikto. Ar noslēpumiem, nožēlu, kaunu. Ar neatgriezenisko, ar iznīkstošo, ar atmiņām. Es strādāju ar vakardienas sāpēm un šodienas sāpēm. Ar atklāsmēm. Un ar nāves bailēm. Viss šis ir daļa no manas profesijas. Bet, ja manā darbā ir kaut kas, kas turpina pārsteigt, pat šokēt mani, kaut kas, no kā arī šodien, pēc vairāk nekā desmit gadiem prakses, man dažkārt aizrauj elpu, tad tas noteikti ir sāpju ilgstošums, ko piedzīvots bērnībā. Sāpes, kas neārstējas daudzu gadu garumā. Aizvainojuma rūgtums, kas neizdzēšas no atmiņas. Logopēds Žeroms cenšas palīdzēt vecākai dāmai vārdā Miša, kura dienu no dienas zaudē vārdus. Bet Miša neļauj sev atpūsties citu iemeslu dēļ: viņa tā arī nav pateikusi paldies laulātajai pārim, kas viņu izglāba Otrā pasaules kara gados. Viņa pat nezina viņu uzvārdus, bet lūdz savu audzinātāju Mari publicēt sludinājumu avīzē. Vai ir iespēja, ka Miša tomēr spēs atrast šos cilvēkus un izteikt viņiem savu pateicību? Un vai viņai pietiks vārdu, lai to izdarītu?