Noa Bekkers sola vienas nepatikšanas.
Tā mani pārliecināja mamma, kad es, vēl bērns, baznīcā spārdīju Noa solu un smējos par spēlēm, kuras viņš izdomāja. Tā apgalvoja pilsētas iedzīvotāji, kad nomira viņa tēvs un Bekkeru brāļi zaudēja prātu.
Un tā es domāju tajā dienā, kad gāju uz destilēšanas rūpnīcu, kur viņš strādāja, lai nopirktu kāzu dāvanu savam līgavainim.
Noa ir traucēklis. Pretīgs, rupjš sacelšanās dalībnieks.
Bet, cik daudz es sevi nepārliecinātu, es nevaru izvairīties no tikšanās ar Noa mūsu mazajā dienvidu pilsētā. Un jo biežāk es ar viņu saskaros, jo vairāk viņš mani kaitina. Jo redz to, ko citi nepamana: mani īsto.
Tā, kādai man ir aizliegts būt.
Es esmu Rubija Greisa Barneta, mēra meita. Drīz es kļūšu par politiķa sievu, kā sapņoja mani vecāki. Drīz izpildīšu ģimenes pienākumu, kā vienmēr plānoju. Kamēr puisis, par kuru visi brīdināja, neizsist mani no saviem lēmumiem — piemēram, vai es gribu precēties. Visi teica, ka Noa Bekkers sola nepatikšanas.
Veltīgi es viņus neuzklausīju.
