Kā es ķēru cilvēciņus. Stāsti

Kad es biju mazs, mani aizveda dzīvot pie vecmāmiņas. Pie vecmāmiņas virs galda bija plaukts. Un uz plaukta bija kuģītis. Es tādu nekad nebiju redzējis. Tas bija pavisam īsts, tikai mazs. Tam bija caurule: dzeltena un uz tās divi melni josti. Un divas mastas. Un no mastām gāja uz bortiem virvju kāpnes. Uz astes stāvēja būdiņa, kā mājiņa. Pulēta, ar logiņiem un durtiņām. Un pavisam uz astes — varš ratu. Apakšā zem astes — stūre. Un spīdēja priekšā pie stūres skrūve, kā vara rozīte. Uz deguna divi enkuri. Ak, kādi brīnišķīgi! Ja vismaz viens man tāds būtu!

Es uzreiz lūdzu vecmāmiņu, lai ļauj spēlēt ar kuģīti. Vecmāmiņa man visu atļāva. Bet tad pēkšņi viņa sabozās:

— To nu gan neprasi. Nevis spēlēt — pat pieskarties nedrīksti. Nekad! Tas ir man dārgs atmiņas.

Es redzēju, ka, ja pat sāksu raudāt, — tas nepalīdzēs.

Un kuģītis svarīgi stāvēja uz plaukta uz lakotām paliktnēm. Es nevarēju no tā atraut acis. Un vecmāmiņa:

— Dodies godīgu vārdu, ka nepieskarsies. Citādi labāk es to paslēpšu no grēka. — Un devās pie plaukta.

Es gandrīz sāku raudāt un izsaucos visā balsī:

— Godīgs-godīgs, vecmāmiņa. — Un satvēru vecmāmiņu aiz svārkiem. Vecmāmiņa neizņēma kuģīti.

Es visu laiku skatījos uz kuģīti. Uzkāpu uz krēsla, lai labāk redzētu. Un arvien vairāk un vairāk tas man šķita īsts. Un noteikti durtiņai būdiņā jāatveras. Un, iespējams, tajā dzīvo cilvēciņi. Mazie, tieši kuģīša augumā. Izrādījās, ka viņiem jābūt nedaudz zemāk par sērkociņu. Es sāku gaidīt, vai kāds no viņiem ieskatīsies logā. Iespējams, viņi spiego. Un kad mājās neviena nav, iznāk uz klāja. Kāp pa kāpnēm uz mastām.

Un, ja mazliet troksnis — kā peles: iešmaukt kajītē. Uz leju — un paslēpties. Es ilgi skatījos, kad biju istabā viens. Neviens neizlūkojās. Es paslēpos aiz durvīm un skatījos caur spraugu. Bet viņi ir viltīgi, nolādētie cilvēciņi, zina, ka es spiegoju. Aha! Viņi naktī strādā, kad neviens viņus nevar iztraucēt. Viltīgi.

Es sāku ātri-ātri dzert tēju. Un lūdzu iet gulēt.

Vecmāmiņa saka:

— Kas tas ir? Tevi ar varu gultā neievilksi, bet šeit tādā agrumā un lūdzies gulēt.

Un tā, kad mēs apgūlāmies, vecmāmiņa izslēdza gaismu. Un kuģītis vairs nebija redzams. Es speciāli griezos, tā ka gulta squeaked.

Vecmāmiņa:

— Kāpēc tu visu laiku griezies?

— Es bez gaismas baidos gulēt. Mājās vienmēr ieslēdz nakts gaismu. — To es sameloju: mājās naktī ir pilnīgi tumšs.

Vecmāmiņa lamājās, tomēr piecēlās. Ilgi rakņājās un iekārtoja nakts gaismu. Tā slikti dega. Bet tomēr bija redzams, kā kuģītis spīdēja uz plaukta.

Es aizvēru segu ar galvu, izveidoju sev mājiņu un mazu caurumiņu. Un no caurumiņa skatījos, nekustēdamies. Drīz es tik ļoti pievērsos, ka uz kuģīša man viss kļuva lieliski redzams. Es ilgi skatījos. Istabā bija pavisam klusi. Tikai pulksteņi tikšķēja.

Pēkšņi kaut kas klusi šņāca. Es pievērsa uzmanību — šņākoņa uz kuģīša. Un tad it kā durtiņa atvērās. Man elpa apstājās. Es nedaudz pārvietojos uz priekšu. Nolādētā gulta squeaked. Es iztraucēju cilvēciņu!

Tagad vairs nebija ko gaidīt, un es aizmigu. Es no bēdām aizmigu.

Nākamajā dienā es izdomāju tā. Cilvēciņi, droši vien, ēd kaut ko. Ja viņiem dot konfekti, tad tas viņiem ir vesels kravas. Jānogriež no lollipop gabals un jāliek uz kuģīša, pie būdiņas. Pie pašām durvīm. Bet tāds gabals, lai uzreiz viņu durtiņās neieliktu. Lūk, viņi naktī atvērs durvis, ieskatīsies spraugā. Uhh! Konfekte!

Viņiem tas ir — kā vesels kaste. Tagad izskries, ātrāk konfekti pie sevis nest. Viņi to durvīs, bet tā neiet! Tagad aizskries, atnesīs cirvīšus — maziņus, bet pavisam īstus — un sāks ar šiem cirvīšiem klauvēt: klau-klau! klau-klau! Un ātrāk izspiest konfekti durvīs. Viņi ir viltīgi, viņiem tikai viss jāizdara ātri. Lai viņus neķer.