Klusa bedre

Kurai no meitenēm nesapņo būt skaistai? Tādam neparastam, lai visi skatītos un apbrīnotu! Droši vien, ka visi sapņo.
Vera nesapņoja. Viņa sapņoja kļūt… par parastu. Nepamanāmu pūlī tādu pašu parasto. Tādu, uz kuru neskatās. Jo viņa piedzimusi tik neglīta, ka mamma raudāja, bet ārsti novērsa skatienus. Un auga, pierodot pie svešiem skatieniem — pārsteigtiem, nosodošiem, žēlīgiem, riebumu izraisošiem. Grūti dzīvot šādu uzmanību centrā.
Un kad pēkšņi kļuva par neticamu skaistuli — nekas nemainījās. Atkal viņa nonāca uzmanības centrā, un, lai arī skatieni tagad bija apbrīnojoši, apstulbuši, izsalkuši, skaudīgi, dzīve izrādījās nemaz ne vieglāka. Jo īpaši, ka ar skatieniem viss nebeidzās… Daudzi redzēja viņā laupījumu. Tāpēc viņai nācās iemācīties aizsargāties.