Bizantiskā astrologija: zinātne starp pareizticību un maģiju

Astrologija — senākā zinātne par debesu ķermeņiem un to ietekmi uz visu dzīvo uz Zemes. Tā radās Eifratas krastos, no kurienes vēlāk izplatījās uz Ēģipti, Mazāziju un Grieķiju. Antīkās pasaules cilvēkiem astrologija, līdzās maģijai, bija veids, kā izprast apkārtējo pasauli, paredzēt nākotni un pakļaut dabas spēkus. Tomēr vēlīnā Romas impērijā, ar kristietības izplatīšanos, attieksme pret antīkajām mācībām mainījās uz nicinošu, un paredzēšanas prakse nonāca zem likumdošanas aizlieguma. Tomēr Bizantijā VII–XIV gadsimtā interese par astrālo dievību neizgaisa: apoloģēti senajai mācībai centās to pasniegt kā likumīgu un atbilstošu kristīgajai mācībai. Ideja bija tāda, ka, ja debesu ķermeņu izpēte palīdzēs atšifrēt to nozīmi cilvēkiem, — šāds darbs būtu uzskatāms par dievbijīgu un slavējošu Radītāju caur Viņa radīšanas izpēti. Pateicoties anonīmu zinātnieku, laicīgo intelektuāļu, mūku un imperatoru liecībām, autors cenšas izsekot, kā zvaigžņu zinātne, kopā ar astronomiju un matemātiku, meklēja attaisnojumu savai pastāvēšanai jaunajā kristīgajā sabiedrībā.