"Neej garām raganas būdiņai," viņi teica Glašai. "Neskaties uz birzi, kas šalc aiz upes. Meža kungs, pats Hožijs, šodien klīst pa ciematu, meklējot sev līgavu. Tu esi zilacaina, melna un nesabiedriska, tāpat kā mūsu ragana jaunībā. Hožijs tevi aizvedīs uz raganas birzi, aizmirsti savu vārdu." Bet vai pilsētniecei, saprātīgam cilvēkam, ir pareizi ticēt šiem stāstiem? Šeit, kad klausies, katra vecene ir ragana, katra pamesta klēts ir velna būda. Glāša smejas par tantes vārdiem, pārmet smago bizi pār muguru, šņāc kā kaķis un joprojām ir pārsteigta: pieauguši cilvēki, gudra izskata, un katrs otrais piemin raganu un Hožju. Tas nav nekas cits kā stulbums! Te ir Gļebs, jauns ārsts, kurš ieradās ciematā praktizēt, vienīgais saprātīgais cilvēks visā apkārtnē, kurš arī smejas par ciemata pasakām. Tiesa, tante neļauj viņam ar viņu pavadīt laiku, viņa aiz muguras sauc viņu par staigātāju un slepus pārmet krustus. Un Gļebs labprāt piekrita, ja vien tie netraucēja viņam un Gļašai, viņa viņam ļoti patika. Bet kāpēc viņš nebaidās ieiet raganu birzī? Kāpēc dzīvnieki un putni viņam paklausa? Kāpēc raksti uz viņa rokām spīd?
Glāša stāv uz robežas, kur realitāte kļūst par pasaku, un viņa nezina, kur spert soli.
