Franču burvju pasakas

Pasakas grāfiene de Segūr sāka rakstīt saviem mazbērniem, un viņu bija daudz — divdesmit. 1857. gadā šīs stāsti tika izdoti atsevišķā grāmatā, kas iepatikās franču publikai. Tajā laikā grāfienei bija jau sestais desmits. Viņa dzīvoja Normandijā, muižā Nuētt, kas kaut kā neizskaidrojami atgādināja viņai dzimto zemes īpašumu Voronovo. Tieši tur, Krievijā, pagāja nākamās rakstnieces bērnība. Viņa bija ģenerāļa Fiodora Vasiljeviča Rastopčina meita — Maskavas gubernatora, kurš aktīvi piedalījās dramatiskajos galvaspilsētas notikumos 1812. gadā. Sofijas Fedorovnas tēvs bija dedzīgs slāvu patriots un rakstīja starp citu izklaidējošas komēdijas, neuzskatot sevi par profesionālu literātu. 1815. gadā viņš izbrauca no Krievijas uz Karlovi Variem veselības uzlabošanai un pēc tam kādu laiku dzīvoja Parīzē. 1817. gadā tur pārcēlās arī viņa ģimene. Tā Sofija Fedorovna nonāca Francijā, kur drīz apprecējās ar grāfu Ežēnu de Segūru. Uz dzimteni Krievijā viņa vairs neatgriezās. No viņas pildspalvas pēc «Jaunajām burvju pasakām» iznāca vairāk nekā divi ar pusi desmiti darbu, no kuriem vispazīstamākie kļuva «Soninas izdarības» — izklaidējošu stāstu krājums, kas rakstīts franču valodā īpaši bērniem. Šī grāmata de Segūr līdz XIX gadsimta beigām kļuva par īstu bestselleru Eiropā. Labvēlīgie kritiķi reizēm sauca grāfieni par «Balzaku bērniem».

Grāmatu rotā talantīgās amerikāņu mākslinieces Virdžīnijas Frensisa Steret ilustrācijas. Viņas zīmējumi pie «Vecajām franču pasakām» amerikāņu izdevniecībai «Penn Publishing» kļuva par pirmo pasūtījumu, ko Virdžīnija saņēma 1920. gadā pēc mācībām Čikāgas Mākslas institūtā. Steret bija ar-deko stila pielūdzēja un centās sekot tam savos darbos. Zīmējumos, kas izpildīti pasakām de Segūr, tas uzreiz krīt acīs. Steret pavadīja bērnību Čikāgā. XX gadsimta sākumā šī pilsēta īpaši nepriecēja iedzīvotājus ar savu skaistumu, un Virdžīnijas zīmējumi atgādināja kādus sapņus par citiem, brīnišķīgiem un vilinošiem pasaulēm, kuru attēli radās mākslinieces galvā. Steret bija vāja veselība, un savā īsajā, bet spilgtajā dzīvē viņa paspēja noformēt tikai dažus izdevumus. Viņas pēdējais darbs bija ilustrācijas pasakām «Tūkstoš un viena nakts». Viņa tās pabeidza 1928. gadā. Kritiķi rakstīja, ka Steret zīmējumus raksturo «maiga, fantastiska skaistums, attēlojot kuru viņa, iespējams, bēga no skarbās dzīves realitātes».