Kad es atgriezīšos

No līdzautora:
«Mana iepazīšanās ar Tatjanas Poljakovas grāmatu varoņiem notika gandrīz vienlaikus ar iepazīšanos ar viņu pašu — pagājušā gadsimta beigās. Neizmērojami žēl, ka šajā mūžā Tatjanai Viktorovnai bija atvēlēts tik maz.
Viņa vienmēr teica, ka viņas grāmatu varoņi dzīvo savu, atsevišķo dzīvi, un pārtraukt viņu eksistenci būtu netaisni pret lasītājiem, kurus viņa vienmēr maigi mīlēja.
Par laimi, mūsu attiecības ar Tatjanu Viktorovnu bija daudz vairāk nekā vīramāte — vedekla. Mēs vienmēr apspriedām katru no viņas grāmatām, varoņu likteņus un sižetu sarežģījumus. Daudzu gadu garumā viņa cīnījās par dzīvību — ne tikai savu, bet arī dārgo sirdij varoņu dzīvību. Pirms aiziet no dzīves, viņa nodeva man ne tikai savas zināšanas, melnrakstus un idejas, bet arī mīlestību pret saviem darbiem, varoņiem un lasītājiem.
Tatjana Viktorovna sāka rakstīt turpinājumu stāstam par Polinu un Vladanu, bet es pabeidzu šo stāstu — jo varoņi turpina dzīvot, tagad mūsu kopīgā autorības darbos». — Anna Poljakova

Pat visbriesmīgākajā sapnī es nevarēju iedomāties, par ko kļūšu savam galvenajam ienaidniekam dzīvē. Bijušais vīrs tagad ir manās rokās visu diennakti! Un es esmu pateicīga māsiņa, palīdze, kuru viņš pasargāja no lodes ar savu ķermeni, riskējot ar savu dzīvību.
Zabelins, protams, nav pavisam bezpalīdzīgs, bet draudzene Marinka un mans tēvs uzskata, ka viņš veikli manipulē ar mani savās interesēs...
Te vēl arī Vladans Maričs ir pazudis. Viņš jau iepriekš bija pazudis uz dzimtenes aicinājumu, nevienu nebrīdinot, bet ir pagājuši vairāk nekā septiņi mēneši. Varbūt viņš neatgriezīsies?! Es ļoti ilgojos un nezaudēju cerību...
Neskatoties uz saprātu, es piekrītu palīdzēt bijušajam izprast svarīgu dokumentu pazušanu no viņa darba seifa. Galu galā es pirmkārt esmu cīņas draudzene un palīdze Serbam, vispazīstamākajam detektīvam pilsētā...