Mirušās dvēseles

Daži mākslas darbi var izsaukt tik spēcīgu sabiedrisko rezonansi, kādu savā laikā radīja Gogoļa „Mirušās dvēseles”. 1842. gadā, kad grāmata iznāca no drukas, tā kļuva par iecienītu sarunu tēmu. Daži sajūsminājās: „Brīnums, cik tas ir asprātīgi un smieklīgi!” Citi iebilda: „Pie Gogoļa neviens nav smieklīgs, jo katra cilvēka dzīvē un rīcībā ir patiesība.” Bet nebija neviena cilvēka, kuru poēma būtu atstājusi vienaldzīgu.

Pēc gandrīz diviem gadsimtiem, pie „Mirušajām dvēselēm” vēršoties, lasītāji saprot, ka pasaule ir krasi mainījusies, bet cilvēks savā būtībā nav. Galu galā arī šodien ir viegli sastapt draudzīgus krāpniekus Čičikova stilā, bezjēdzīgus sapņotājus Manilova stilā, zemiskus un niknus Nozdreva stilā, nezināšanas un skopuma pilnus Korobčika stilā, rupjus un ierobežotus Suņikina stilā un mantkārīgus līdz murgam Pļuškinu stilā. Varoņi, kurus izsmēja N. V. Gogoļs un kuru tipi izrādījās nemirstīgi, tāpat kā pati kādreiz rakstītā lielā poēma.