Pēdējā pietura Osvencim. Reāls stāsts par garīgās spēku un to, kas palīdz izdzīvot, kad cerības nav vispār

1943. gadā, Vācijas okupācijas Holandē vidū, nacisti aizveda Edija de Vinda māti uz pārvietošanas nometni ebrejiem Vesterborkā. Lai viņu izglābtu, viņš piekrīt strādāt tur par ārstu – ebreju padomē Edijam solīja atbrīvot māti pret viņa darbu. Bet izglābt māti neizdevās: viņu jau bija pārvietojuši uz Osvencimu, un pēc gada Edijs pats nonāca tur kopā ar jauno sievu Frideli.

Osvencimā viņus sadalīja: Edijam bija jāstrādā par feldšeri vienā no vīriešu barakām, Fridele nonāca nacistu ārstu eksperimentu varā blakus sieviešu blokā. Piekļūt sieviešu barakai un runāt ar tās iemītniekiem bija stingri aizliegts. Par pārkāpumu – nošaušana. Bet Edijs to nevarēja apturēt – bailes zaudēt Frideli bija stiprākas par bailēm no nāves. Retajos tikšanās brīžos viņi sapņoja par brīvību.

De Vinda memuāri – tas ir ne tikai liecība par noziegumu pret cilvēci, tas ir stāsts par garīgās spēku un to, kas glābj cilvēku, kad cerības nav vispār.