Dzejnieks Krievijā ir vairāk nekā dzejnieks. Šo lidojošo frāzi, ko radījis Jevgeņijs Jevtušenko, atkārto ikviens, kam nav slinkums, kad saruna nonāk līdz dzejai. Par fantastiem tā kaut kā nerunā. Tas ir netaisnīgi. Fantasts Krievijā ir vairāk nekā fantasts. Gadās pat, ka viņš ir vairāk par pašu fantastiku. Ne katrs, protams. Šādu rakstnieku loks nav liels. Ivans Efreimovs, brāļi Strugackie, Vladislavs Krapivins, Kirils Buličovs, Boriss Šterns, Mihails Uspenskis… Šim retajam mazākumam ar tiesībām pieder arī Jevgeņijs Lukins. Fantastika viņam — instruments līdzīgs Leskovska mikroskopam: paskaties viņa acī un redzēsi, ka blusas trauciņā vēl arī atslēdziņa guļ. Lasīt rakstnieku Lukinu — prieks un bauda. Prieks par viņa prozas kvalitāti, bauda — par jokainu atmosfēru, kurā dzīvo viņa varoņi. Tu lasi viņu un redzi, kā pēkšņi tev no lapas to viltīgi pamirkšķina Gogoļs, to pagriež pirkstu pie tempļa Saltykovs-Ščedrins, to izlocās kaut kur starp nodaļām kaķa Begemota aste. Pirmie Lukina stāsti un stāsti ir rakstīti kopā ar Ljubovu Lukinu, rakstnieka sievu, diemžēl četrdesmit sešu gadu vecumā pāragri aizgājušo no dzīves. Ja sāksi skaitīt visas balvas un apbalvojumus, kurus Lukins saņēmis kopš savas rakstnieka darbības sākuma, tu jau kaut kur piektajā vai sestajā desmitā apjuks. Viņu ir vairāk par simtu. "Aelita", "Ceļotājs", "Bronzas gliemezis", "ABS balva", Interpresskon, Roskon, Ivana Efreimova vārdā, Beljaeva balva, "Zelta Ostaps" un daudzveidīgas citas. Pat "Literārā avīze" reiz viņu pasludināja par balvas "Zelta teļš" ieguvēju par viņa ironiskajiem dzejoļiem. Un 2015. gadā Lukins tika apbalvots ar goda nosaukumu Eiropas fantastikas Lielmeistars.
