Zilā māja dzeltenajā pļavā

Vladislava Krapivina Visumā brīnums un fantastika darbojas uz vienlīdzīgiem pamatiem. Kosmiskie superkruīzi tālākai izpētei šeit blakus pastāv ar zēniem, kas lido virs pasaules kā vēji, raganas sadzīvo ar robotiem, bet skolēni izvēlas sev draugus ļoti gudru zēnu-robotu. Paša Visuma Krapivinā nav tikai neizmērojams telpas ar zvaigžņu galaktikām-jūrām un planētām-salām tajās — tas ir neizmērojams kristāls, kura malu skaits ir bezgalīgs un katrā malā ir sava pasaule, kas līdzīga kaimiņam un atšķirīga. Uz vienas malas ir Zeme, uz kuras dzīvojam mēs ar jums. Uz blakus malas — planēta, praktiski no mūsu neatšķirama, tikai viss šeit ir izgriezts uz āru. Tāpēc, ka tie, kas pavēl, — radījumi nesaprotamas dabas, kuriem nav pat savas apvalka, bet iemiesojas manekenos un statujās, — pakļāvuši to sev kādai neprātīgai mērķim. «Kad cilvēki kļūst vienaldzīgi, slinki vai pārāk paēduši, kad viņiem ir vienalga par savu planētu, parādās tie, kas pavēl. Un daži no cilvēkiem nav pret: tā ir mierīgāk un vieglāk…» — saka romānā «Zilā māja dzeltenajā pļavā» viens no varoņiem. Un šķiet, ka šī vienkāršā patiesība vēl ilgi nezaudēs jēgu ne romāna dvīņu pasaulē, ne mūsu pasaulē. Lielā Kristāla cikls Vladislava Krapivina radošumā ieņem īpašu vietu. Darbi, kas iekļauti ciklā, rakstīti dažādā laikā, bet saistīti ar vienotu domu, — tas nav tikai proza, tas ir varoņdarba filozofija. Tā ir dzīves filozofija, kādai tai jābūt. Fantastiskai, un nekādā citā veidā.