Cilvēka sejas valoda

Zinātne, ko sauc par fiziognomiku, pastāv jau daudz tūkstošu gadu. Pirmie fiziognomisti bija mežonīgie cilvēki, kuri krāsoja savas sejas, lai biedētu savus ienaidniekus. Ēģiptieši centās sasniegt fiziognomisku efektu, mainot galvaskausa formu. Raksturīgs piemērs ir Berlīnes muzejā glabātie mākslīgi izstieptie galvaskausi Amenofisa meitām, kas datēti ar 1350. gadu pirms mūsu ēras. Pirmais rakstiskais pierādījums par fiziognomiskajiem pētījumiem ir saistīts ar Aristoteli. No viņam piedēvētās fiziognomikas mēs uzzinām, ka arī pirms viņa fiziognomisti pētīja dzīvnieku „seju” izteiksmes, lai atklātu cilvēka sejas noslēpumu. Ar senās kultūras izzušanu izzuda arī interese par fiziognomiku. Tikai Leonardo da Vinči darbos mēs atrodam pieaugošu ziņojumu skaitu par viņa fiziognomiskajiem novērojumiem. Ļoti detalizēti fiziognomiskie pētījumi tika veikti arī ar Mikelandželo - par ko, bez šaubām, liecina viņa gleznas, kas patiesi un pat dabiskā veidā atspoguļo cilvēka kaislības un ciešanas - taču, diemžēl, viņš neatstāja nekādas rakstiskas liecības par saviem fiziognomiskajiem pētījumiem. Šī pazīstamā vācu zinātnieka grāmata būs noderīga praktiskajiem psihologiem, māksliniekiem, tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem, kā arī visiem, kas interesējas par psiholoģiju.