Zēni no Follz

ARO
Hauken Trents. Pieklājīgs. Mīļš. Tik kārtīgs jauns vīrietis. Vēl arī nevainīgs, cik esmu dzirdējusi. Hauks nekad neizklaidējas ar meitenēm. Droši vien tāpēc, ka Jēzus viņam to aizliedza. Un tagad viņš iztēlojas sevi par varoni, aizsargājot citu meiteni no manis. Viņš sauc mani par agresoru. Neadekvātu. Neapdomīgu. Noziegumnieci. Lai sauc kā grib, esmu dzirdējusi arī sliktākus vārdus. Hauks var mēģināt nostāties starp mani un maniem naudas līdzekļiem, bet viņam nekad nav nācies cīnīties par ēdienu. Tam bagātajam, kārtīgajam skolēnam nav tam spēka.

HOUK
Es viņu pārsteidzu. Redzētu jūs viņas seju. Tiesību neesamība, mīļā, nenozīmē, ka manas rokas ir tīras. Vienkārši es māku neiekrist. Bet šoreiz, šķiet, esmu gājis pārāk tālu. Mēs esam pieķerti nozieguma vietā. Apkārt ir tumsa. Ierodas policija. Mums nav izvēles. Mēs skrienam pa Haistrītu uz Kvinas maiznīcu, kur es Aro vedu uz pagrīdes bāru, par kuru visi ir aizmirsuši desmitiem gadu. Durvis ir aizslēgtas, policisti ir norobežojuši ēku, pat nenojaušot, ka mēs esam viņiem zem deguna. Uz nenoteiktu laiku man ir jāslēpjas visiem redzamā vietā kopā ar draņķīgu meiteni. Cietai. Raupjai. Netīrai. Zogšanai un noziegumiem. Tomēr, pazūdot ar viņu starp daudzām tukšām telpām, es sākšu iepazīt Aro no pavisam citas puses. Viņa ir gudra. Drosmīga. Maiga. Seksuāla…
Viss mainās. Tas ir šajā vietā. Tā ietekmē cilvēkus. Šelburn-Follz pastāv muļķīga pilsētas leģenda par spoguli: pie tiem nedrīkst piekļūt ar muguru, jo tie ir vārti. Un mēs apzināti esam iegājuši aizspogulijā. Man vienalga par apgabala arhīva datiem. Šeit nekad nav bijis pagrīdes bāra. Tā ir Karnavalas torņa.