Es esmu mežacūka, bet jūs esat smirdīgi!

Rudens mežā — ir ražīgs laiks. Jāveido krājumi, jāsagatavojas garajai ziemai. Un tikai mežacūka vairs nevar skatīties uz zīlēm. Viņam gribētos paskriet ar lāci vai sacensties ar ezīšiem smaržas asumā. Bet draugi nevar ar viņu spēlēt — viņi, redziet, ir... aizņemti. Un gaidīt viņus nav nekādu spēku. Tieši dusmas ņem virsroku! Lūk, smirdīgie!

Mums visiem gribas, lai mūsu vēlmes tiktu uzklausītas. Lai ar mums parunātu, spēlētu, pastaigātu. Un cik drīz vien iespējams! Bet dažreiz apkārtējie ir aizņemti ar savām lietām un lūdz: pagaidiet, darīsim to vēlāk. Un tad gribas uzkliegt uz viņiem, skaļi aizcirst durvis. Lai viņi vēlāk nožēlo, ka nepievērsa mums uzmanību! Bet, ja izrādām pacietību un sapratni, tad kopā var atrast izeju gandrīz no jebkuras situācijas.