Soneti un kanzoni par dzīvi un nāvi Lauras madonnai

Francesko Petrarka (1304–1374) ir ieguvis slavu gadsimtu gaitā ar dzeju, kas veltīta viņa neapmierinātajai mīlestībai pret skaisto Lauru. Pats autors apvienoja tās krājumā «Kanzonjēre» («Dziesmu grāmata»). Tās tika radītas ilgstoši, gan Lauras dzīves laikā (precētas dāmas), gan pēc viņas nāves, dzejoļi kļuva par savdabīgu dienasgrāmatu, jūtu fiksāciju, kas pārņēma kaislīgu un lepnīgu, gudru un pašmīlīgu, kaprīzu un jutīgu — vārdā, sarežģīti veidotu cilvēku. Un tieši dzeja, kas rakstīta dzīvā itāļu valodā, nevis zinātniskie traktāti latīņu valodā, ir saglabājusi mums Petrarkas vārdu, viņa balsi, individualitāti, tieši dzejā visas jaunas paaudzes lasītāji atrod sev līdzīgas rindas.