Pēdējā karš

Kirs Buličevs - otrais lielums mūsu fantastikā XX gadsimtā pēc brāļiem Strugačkiem. Daudzas paaudzes lasītāju ir izaugušas uz viņa grāmatām, un pirmā lasītāja mīlestība ir ilgmūžīga un nepāriet ar gadiem. Lielā Gusļara dibinātājs, Alises Selezņevas krusttēvs, meitene no nākotnes Zemes, hronists doktora Pavliša un viņa draugu no starpplanētu zvaigžņu kuģa "Segeža" darbiem un dienām, bāka uz Hronosa upes, kas savieno dažādus Krievijas krastus laikā... - Kirs Buličevs ir daudzdimensionārs, kā pati dzīve, viņa literārajā visumā ir vieta gan jokiem, gan kodīgai, nežēlīgai ironijai, gan zinātnieka un pravieša gudrībai. Tajā ir viss, izņemot garlaicību.

Kosmiskais kuģis "Segeža" mierīgi devās uz Titānu ar iekrāto ieguves aprīkojumu, kad no Galaktikas centra saņēma radiogrammu: steidzami pārtraukt lidojumu, uzņemt uz kuģa citplanētiešu kuģa pasažierus un speciāla mērķa kravu. Un pēc tam doties uz vienu no zvaigžņu sistēmām uz planētu, kur, saskaņā ar bezpilota izlūku kuģa datiem, izcēlās briesmīgs karš. Kāpēc tur nosūtīja zemniekus? Tāpēc, ka, spriežot pēc atklātajiem attēliem no mirušās planētas iedzīvotājiem, ārēji viņi ir līdzīgi cilvēkiem. Un speciāla mērķa krava - tas ir ierīce, ko radījusi kronu rase, lai atjaunotu mirušo ķermeni. Tā ir romāna "Pēdējā karš" sižeta sākums. Bet uzdevums, ko autors izvirza, neaprobežojas ar piedzīvojumu sižetu. Patiesībā stāsts, ko stāsta rakstnieks, ir iespējama projekcija nākotnē mūsu šodienas Zemei ar tās starpvalstu strīdiem, ksenofobiju, absolūtu nevēlēšanos saprast tuvāko un pieņemt pretējo viedokli. Vai mūsu planēta nevar atkārtot to postošo ceļu, kādu izgāja sveša civilizācija? Un vai ir vērts atdzīvināt tos, kas cīņā par varu noveda planētu līdz bojāejai?

Grāmatā ir iekļautas arī stāsti "Trīspadsmit gadu ceļš" un "Lielais gars un bēgļi".