Kimberlija uzskatīja, ka viņas ģimene ir pilnīgi parasta, līdz viņa devās uz skolu. Redzot, kā dzīvo citi bērni, viņa ar izmisumu saprata, ka viņas vecāki ir garīgi slimi, ka viņai ir kauns par to, kas notiek viņu mājās, un, pats galvenais, ja par to uzzinās skolotāji vai klasesbiedru vecāki, viņas mammu un tēti atņems vecāku tiesības, bet viņu nodos internātā. Sākumā viņa iemācījās būt "neredzamā": neizveidoja draugus, neko nestāstīja par sevi, nekādā veidā neizcēlās skolā. Bet ar gadiem viņa pielāgojās: mazgājās sporta zālē, ģērba lētu jaunu apģērbu, kad iepriekšējo nebija kur izmazgāt, atrada sev viltotu māju, pie kuras atvadījās no draugiem, un pēc tam nemanāmi skrēja uz īsto. Vecākajās klasēs viņa pat izdevās kļūt par populāru meiteni. Kauns par savu ģimeni un izmisums par to, ka vecākiem nekad neizdosies pārvarēt savu slimību, Kimberliju pavadīja visā bērnībā un jaunībā. Māksla izlikties par citu cilvēku palīdzēja viņai kļūt par aktrisi. Bet tuvoties cilvēkiem, neizvērtēt viņos patoloģijas un atkarības, piedot vecākiem un nebūt bailēm par savu nākotni - tas izdevās tālu ne uzreiz.
