Zīlītes aizlidojušas

Īru rakstnieka Valtara Mekina (1915–1968) stāsta varoņi, brālis un māsa Finna un Dervala, palika cietsirdīga un nežēlīga aizbildņa gādībā. Viņi veica izmisīgu bēgšanu un, zinot tikai aptuvenu ģeogrāfisko virzienu, devās pie vienīgā tuva un mīloša cilvēka – savas vecmāmiņas.
Bērniem ir ļoti grūti, un lieta nav tikai par izsalkumu un aukstumu. Dažkārt notikumi iegūst īpašu dramatismu, jo savā ceļā bērni sastop dažādus cilvēkus, tostarp alkatīgus "tētiņus", kas cenšas iegūt viņu mantojumu. Kā īstā detektīvstāstā, glābšana ne reizi vien pienāk bērniem pašā pēdējā brīdī. Par laimi, labu un atsaucīgu cilvēku ir vairāk. Turklāt autors saviem varoņiem ir devis divus negaidītus aizstāvjus: policijas izmeklētāju un veco lauku tiesnesi, no kuriem, šķiet, bērni vismazāk varēja cerēt. Bet gan policists, gan tiesnesis ir ieguvuši dziļu simpātiju pret brāli un māsu un, apejot likumu, kas lika atgriezt bēgļus pie aizbildņa, viņiem palīdz.
Grāmatā skaidri izlasāmi Dikensa motīvi. Tāpat kā mazais Deivids Koperfīlds, Finna un Dervala agri zaudēja tēvu, bet pēc tam māti un nonāca ļaunā varā, kas iekļāvās ģimenē. Deivids bēga no ļauniem skolotājiem un kājām izgāja ceļu no Londonas līdz Duvrai, lai atrastu aizsardzību pie savas vecmāmiņas. Mekina varoņi veica vēl izmisīgāku bēgšanu, izgāja vēl garāku ceļu cauri visai Īrijai, un viņiem piemīt tāda pati Dikensa cerība uz labu, taisnīgumu un laimīgām beigām.
Grāmata tur spriedzi no pirmās līdz pēdējai lappusei. To ar nemainīgu interesi izlasīs bērni vecumā no 10 līdz 14 gadiem.