Mandarīnu mežs

Marijas Metličkas grāmatām ir neapšaubāmas terapeitiskas īpašības. Tās pārliecina, ka dzīve nav nežēlīga pret tiem, kas novērtē dzīvi un ir gatavi kļūt laimīgi. Natālija piedzimusi rūpnīcas apkaimē, kur dzēra, sita un agri mira. Viņa bija lemta atkārtot mātes un pārējo sieviešu, kas viņu apkārtēja, likteni. Bet dzīve it kā apžēlojās par viņu, deva laimes mirkli. Un šī laime kļuva par mīlestību pret Čingizu, jauno mākslinieku, kurš, pats to nezinot, kļuva par viņas vienīgā bērna tēvu. Viņš pazuda no viņas dzīves tikpat pēkšņi, kā parādījās, un atmiņā par sevi atstāja brīnišķīgu, maģisku gleznu: mandarīnu mežu, kur mazi oranži saulītes mandarīni karājas uz milzīgām, varenām kokiem, apgaismojot ceļu tiem, kas klīst laimes meklējumos. Visu dzīvi Natāliju silda atmiņas par to mīlestību, kas bija tik pārejoša un tik laimīga. Un šī mīlestība dod viņai spēku ticēt, ka laime noteikti viņu atradīs.