Bel-goruč akmens

Izolda, speciālo pārvietoto personu meita, ieguva vārdu par godu tēva mīļākās operas varonei. Izociņa viņu sauca mamma un visi apkārtējie. Mazās audzināšanā palīdzēja atraitnes Marijas ģimene no jakutu kolhoza. Meitene ar vienādu mīlestību attiecās pret abām mammām, bet pateicoties otrai mātei Maijai, viņa ar visu sirdi pieķērās taigas apvidum. Pārvācoties uz pilsētu, Marijas un meitas dzīve stipri mainījās. No pagātnes palika tikai mammas bel-goruč akmens – dzintars ar brīnišķīgu skaistumu – Izociņai kādreiz būs jāatgriež to Baltijas jūrā.