1558. gada janvārī krievu pulki pēc Ivana Bargā pavēles pārgāja krievu-livoniešu robežu. Četrus gadus, no 1558. līdz 1561. gadam, Baltija bija apņemta kara liesmās, kas drīz ieguva nosaukumu Livonijas (savukārt šis karš kļuva par daļu no ilgstošāka konflikta, ko var saukt par Karu par livoniešu mantojumu, kas faktiski ilga no 1555. līdz 1595. gadam). Krievu karaspēka darbību rezultātā "slimais cilvēks" Ziemeļaustrumu Eiropā, Livonijas "konfederācija", kas sastāvēja no Livonijas ordeņa, Rīgas arhibīskapijas un vairākiem citiem, mazākiem īpašumiem, tika sakauta, iznīcināta un sadalīta starp vareniem un alkatīgiem kaimiņiem. Šī kara vēsture, neskatoties uz tās nozīmi ne tikai Krievijas un Baltijas, bet arī konfliktā iejaukušos valstu - Polijas, Lietuvas, Zviedrijas, Dānijas - turpmākajā vēsturē, ir ļoti vāji pētīta, īpaši vietējā historiogrāfijā. Šajā nelielajā darbā, kas rakstīts, izmantojot gan vietējos, gan ārvalstu avotus un literatūru, tiek aizpildīta šī plaisa. Tajā sniegts īss militāri vēsturisks (un daļēji - diplomātisks) ieskats šajā konfliktā, kas būs noderīgs ne tikai vēsturniekiem, bet arī visiem, kas interesējas gan par krievu vēsturi, gan īpaši par krievu militāro lietu vēsturi 16. gadsimtā.
