Dzeltenā Dīķa ordenis

Brazīlijā Monteiru Lobatu ir pazīstams kā nopietns sabiedriskais darbinieks. Viņš bija jurists, tirdzniecības atašejs Brazīlijas konsulātā ASV, vēlāk veltīja sevi Brazīlijas ekonomikas modernizācijai. Kas gan varētu domāt, ka tik aizņemts cilvēks atradīs laiku, lai rakstītu grāmatas bērniem. Tomēr Monteiru Lobatu... jau dzīves laikā kļuva par bērnu literatūras klasiku, un viņa "Dzeltenā Dīķa ordenis" ir vismīļākā grāmata bērniem Latīņamerikā un ne tikai. Izdomājot šo stāstu, viņš atcerējās bērnību, lauku māju savai vectēvam, kur dārzā plūda strautiņš ar priecīgām zivtiņām, un apkārt bija tropu mežs, kur, iespējams, dzīvoja jaguāri. Un tur bija arī bibliotēka ar pasaku grāmatām, kuru varoņi vēlāk nemanāmi iekļuva Monteiru Lobatu grāmatā.
Dzeltenā Dīķa ordenis ir slepena biedrība, kuru izveidoja meitene Lūsija, iesauka Nosiška, un viņas brālis. Tajā ietilpst arī auduma lelle Emīlija, kuru doktors Čūskas iemācīja runāt, un cūciņa Rabiko (patiesībā - burvju markīzs), un lielais zinātnieks don Kukurūza, kas izgatavots no kukurūzas vālītes. Pieaugušie arī varētu pievienoties šai biedrībai, ja vien ticētu, ka pie viņiem varētu ciemoties Princis Sudraba Zivtiņa un no cirka aizbēgušais rinoceros, un ka lelles var runāt un pat rakstīt memuārus. Tomēr drīz Lūsijas vecmāmiņa un viņas vecā aukle pārliecināsies, ka dzīvē var notikt īsti brīnumi.