Daudzi ir pieraduši uztvert Orvelu tikai kā distopijas žanra autoru, taču romāni «Meita mācītājam» un «Lai dzīvo fikuss!» iepazīstinās jūs ar citu Orvelu, psiholoģiskā reālisma meistaru. Abi romāni ir sociāli kritiski, par vientuļniekiem, kas neiekļaujas sabiedrībā. «Meita mācītājam». Anglija, Lielās depresijas laikmets. Dorotija — mācītāja Čārlza Heira meita, Svētā Atelstana baznīcas mācītājs Sāfokā. Viņa ir prasmīga saimniece, veic labus darbus, cenšas sevī audzināt tikai labas domas, bet, kad rodas sliktas, viņa ieknieba sev rokā ar adatu. Pat kad viņa centīgi šuj kostīmus skolas izrādei, viņu vajā domas par nabadzību, kas viņu ieskauj, un par parādiem, kurus viņa nevar atļauties samaksāt. Un pēkšņi viņa nonāk Londonā. Uz viņas ir zīda zeķes, kabatā nauda, un viņa nevar atcerēties savu vārdu... Tas ir romāns par meiteni, kura zaudējusi atmiņu negadījuma dēļ, viņa no jauna pārdomā ticības un identitātes jautājumus bezdarba un bada pasaulē. Gordons Komstoks — galvenais varonis romānā «Lai dzīvo fikuss!», pameta labu darbu, pārgāja uz grāmatnīcu, kur saņem pusi no savas iepriekšējās algas. Galu galā viņš ienīst patēriņa sabiedrību, materiālās vērtības un ikdienas dzīves banalitāti, ko simbolizē fikuss logā. Savā reakcijā uz briesmīgo sistēmu viņš pats pārvēršas par sava veida briesmoni. Komstoks iet ceļu uz izpratni, ka glābiņu var atrast nevis bēgot no dzīves, bet gan saskaroties ar to.
