Es varētu teikt, ka tā ir stāstu krājums, ka stāstu ir septiņi un visi tie ir rakstīti pirmajā personā, bet es gribu redzēt grāmatu citādi. Man tas nav tikai stāsti un, galvenais, ne tikai varoņi, man tie ir cilvēki. Dzīvi cilvēki. No gaļas un asinīm. Ludmila, Pols, Žans un citi, bezvārdu, stāsta par sevi. Gandrīz visi viņi runā tumsā, naktī vai tādā dzīves brīdī, kad viņi ne pārāk labi atšķir dienu no nakts. Mēģinot saprast sevi, viņi atklājas, noņem bruņas, atver dvēseli. Ne visiem tas izdodas, bet pat mēģinājumi liek man līdzjust. Teikt, ka līdzjūtu saviem varoņiem, droši vien ir pārāk dižciltīgi, bet atkārtoju: man tie nav varoņi, bet cilvēki, reāli cilvēki, mani jauni paziņas, kurus es jums šodien arī iepazīstinu.
-medium.webp)
