Lielā Kristāla dziļumos

Uz mūsu fantastikas debesīm planēta Vladislava Krapivina riņķo pa īpašu orbītu. Pa īpašu sākotnēji, kopš 1960. gadiem, kad rakstnieks Krapivins iekļāvās mūsu lasījumos un ieguva literatūras vārdu (vecākās paaudzes lasītāji atceras emocionālo sprādzienu pēc nelielās stāsta «Es eju satikt brāli» izlasīšanas krājumā «Fantastika 1963»). Tomēr vārds — tas ir mums, lasītājiem. Tiem, kas piešķīra nosaukumus un kārtot rakstniekus pēc ranga, lasītāju atzīšana nav likums. Krapivins mūžīgi atradās bērnu literatūras jomā. Ārēji tas ir saprotams. Galvenie varoņi Krapivina grāmatās ir zēni. Bet autors ļāva viņiem doties ceļojumā pa nemierīgajiem dzīves jūriem, neizdarot viņiem atlaides un atlaides zēnu vecumam. Jā, ir gudri Komandori, bet Komandori tikai vada. Savu ceļu, un tas ir katram, varonis bija jāiet pašam. Saglabājot pie tam sevi. Jo tādas īpašības kā Gods, Vīrišķība, Taisnīgums nekad nezaudē mirdzumu, līdzīgi kā zobens muskešu rokā. Cikls par Lielo Kristālu Vladislava Krapivina radošumā ieņem īpašu vietu. Darbi, kas iekļauti ciklā, rakstīti dažādā laikā, bet saistīti ar vienotu domu, — tas nav tikai proza, tas ir varoņdarba filozofija. Tā ir dzīves filozofija, tāda, kādai tai jābūt. Fantastiska, un nekādā citā veidā.