Smaragda muša

Ģimenes sāgas žanram ir daudz pielūdzēju. Viņi mīl, kad stāsts attīstās lēnām, sarunas sākas ar «atceries...». Olga Nikulina sākotnēji stingri seko kanonam. Bet jo tuvāk finālam, jo biežāk lēnīgajā, gandrīz senatnīgajā romānā iejaucas mūsdienu akcija — detektīvs, trilleris, krimināldrama. Ko trūkst šajā žanru parādē, ir fantastika — viss ir ļoti reāls un, diemžēl, pazīstams. Vecmāmiņa, meita, mazmeita. Vecmāmiņai — Skatuves veterānu nams, meitai — draudzene-žurnāliste, mazmeitai — pirmā mīlestība... Bet labklājīgajā ģimenes stāstā no dramatiskā pagātnes ienāk tā pati muša — «mazs broša: uz plāna zelta karkasa galva un spārni sīkos dimantos, mugura un vēders kukaiņa — ovāls smaragds dziļi zaļā krāsā». Ģimenes dārgakmens. «Pēc apraksta ļoti līdzīga mēsliem, ja bez dimantiem, domāja Ljuba». Šai mušai izdodas daudz: sastrīdēt tuviniekus, līdz galam saasināt sižetu un pat pazust prom. It kā tās nemaz nebūtu bijis. Bet tā bija.