Nikolajs Aleksejevičs Nekrasovs 1821-1878 - lielais krievu dzejnieks un sabiedriskais darbinieks. Viņa pērē pieder dzejiskie, prozas un dramatiskie darbi, un vispazīstamākie starp tiem ir poēmas "Kam Krievijā dzīvot labi", "Krievu sievietes", "Sals", "Sarkanais deguns", dzejoļi "Dzelzceļš", "Pārdomas pie galvenā ieejas", "Lauku bērni". Visu savu dzīvi Nekrasovs aktīvi piedalījās literārajā dzīvē, turklāt ne tikai kā autors. Žurnāla "Sovremennik" lapās, kuru Nekrasovs vadīja divus gadu desmitus, bet pēc "Sovremennik" aizlieguma izdeva "Tēvijas piezīmes", pirmo reizi gaismu ieraudzīja daudzi I. A. Gončarova, F. M. Dostojevska, I. Turģenjeva, L. N. Tolstoja, A. I. Gercena, M. E. Saltikova-Ščedrina, N. G. Černīševska darbi. Daudziem lielajiem krievu rakstniekiem un dzejniekiem ceļu uz plašu lasītāju auditoriju atvēra tieši N. A. Nekrasovs. Tomēr galvenais Nikolaja Aleksejeviča sasniegums paliek viņa dzeja. Nekrasovs, kuru pamatoti liek vienā rindā ar Puškinu, kļuva par krievu dzejas reformatoru un noteica tās attīstību uz desmitgadēm uz priekšu. Viņš ieviesa dzejā tautas runas elementus, tādējādi paplašinot tās paleti, un pirmais krievu literatūrā runāja tautas valodā. Sekmīgs reformu atbalstītājs un revolucionārā gara nesējs, Nekrasovs veltīja savus dzejoļus asām pilsoniskām tēmām, drosmīgi apvienojot nežēlīgu satīru un dziļu lirismu. Grāmatā iekļauti N. A. Nekrasova darbi, kas iekļauti obligātajā lasīšanā skolēniem. Organiska tautiskuma un līdzjūtības apvienojums vienkāršiem cilvēkiem, kas tik raksturīgs lielā dzejnieka mākslai, šajos darbos atrada vispilnīgāko izteiksmi.
