«Čehovs ir Puškins prozā. Tāpat kā Puškina dzejā katrs var atrast atbalsi savās personīgajās izjūtās, tādu pašu atbalsi katrs var atrast arī Čehova stāstos», - par sava jaunākā laikabiedra darbiem izteicās Lev Tolstojs. Čehova mākslinieciskā pasaule, kā mozaīka, veidojas no atsevišķām ainām un situācijām, no dažādiem cilvēku raksturu izpausmēm, reizēm negaidītām, reizēm paradoksālām. Tajā pašā laikā mēs grūti atradīsim pie Čehova «tīras» krāsas, atklāti izteiktu autora nostāju: «Māksliniekam jābūt nevis savas varoņu un to runātā par tēmu tiesnesim, bet tikai neitrālam lieciniekam» - tā rakstnieks formulēja savu radošo kredo. Viņa darbiem bieži ir grūti dot viennozīmīgu interpretāciju: ierastās vērtējošās kategorijas (ideoloģiskās, sociālās, psiholoģiskās) nav tā, ka tās nav piemērojamas, bet nav arī absolūtas. «Par stāstiem var raudāt un vaimanāt, var ciest kopā ar saviem varoņiem, bet, uzskatu, tas jādara tā, lai lasītājs to nepamanītu. Jo objektīvāk, jo spēcīgāks ir iespaids», - vārdi no Čehova vēstules varētu kalpot kā epigrafam šim krājumam, kurā publicēti darbi no 1886. līdz 1902. gadam.
