Bērnu vilciens

Neapole, 1946. gads. Septiņgadīgais Amerigo iekāpj vilcienā un pamet savu pilsētu kopā ar tūkstošiem citu bērnu. Bērni aizbrauc bez radiniekiem nezināmā virzienā, atstājot šeit, lai arī nabadzīgu, bet ierastu eksistenci. Viņiem ir bail, un viņi izsaka visdesperātākos un briesmīgākos pieņēmumus. Patiesībā bērni no Itālijas dienvidiem šķērsos visu pussalu un pavadīs ziemu pie audžu ģimenēm valsts ziemeļos, siltumā, paēduši un, kā izrādās, mīlestībā. Tālu no mammas un tuvajiem Neapoles pagalmiem Amerigo redz pavisam citu dzīvi, un tā sola viņam labāku likteni. Kādu ceļu viņš izvēlēsies, plēšoties starp mīlestību pret māti un audžu ģimeni?